Tā ir tā transformācija

Tā ir tā transformācija

Labdien, Dārgie skolotāji!

Pēdējos trīs mēnešus ar mani notika daudz kas interesants, un es gribu ar jums padalīties. Vēl nedēļu pirms tam, kā uzprasīt, vai esmu gatavs iet uz otro Reiki līmeni, es uzdevu jautājumu – “Kā ceļā uz iekšējo mieru nepazaudēt iekšējo uguntiņu?”. Tā sanāca, ka man tajā laikā sāka veidoties iekšējā miera stāvoklis, un tomēr pietrūka kaut kādas uguntiņas. Bet izrādījās viss diezgan vienkārši – lai dzīvesprieka uguntiņa izgaismo manu ceļu man priekšā, ceļā uz mieru. Patiesībā viss izrādījās nedaudz sarežģītāk.

Kad sākās mana sagatavošanās otrajam līmenim, sāka notikt vērtību pārvērtēšana, sāka nākt jaunas apzināšanās. Bet visu šo laiku es jutu kolosālu atbalstu – it kā man izaugtu pāris spārnu. Iekšējā uguntiņa sāka aizdegties un iestājās pagrieziena diena – 29.novembris. Šajā dienā man bija uzticēts vadīt SOS seansus. Bet ar šo tas viss neaprobežojās. Toreiz uz SOS seansiem ar mani atnāca mana draudzene (kā arī tajā dienā man piedāvāja vietu prakses iziešanai, un ar vecmāmiņu tajā pašā dienā uz mani pārrakstīja garāžu). Nebija garlaicīgi. J Un viss pagāja lieliski. Un pat ar to draudzeni kļuvām tuvāki. Bet pēc tam divas dienas pagāja, lai atgūtos – bija zaudēts stāvoklis. Centos saprast – kas par lietu? Pirmkārt, bija tik daudz kā un tik ātri, ka lāgā nepaspēju visu izbaudīt, bet, kas mazāk svarīgs, neizdevās pilnīgi tajā visā būt klāt esošam, pilnīgi veltīt sevi izpildāmajam darbam. Otrkārt, tas bija saistīts ar to meiteni – radās tāda kā vainas sajūta … kuru vēlāk spēju sev izskaidrot.

Bet, brīnumainā kārtā, pēc divām dienām es atguvos. Izrādījās, ne pavisam. Kaut kas jau bija savādāk. Nākošajā dienā mēs ar draudzeni kļuvām vēl tuvāki. Tiesa gan, arī vainas apziņa kļuva vēl stiprāka. Tajā pašā laikā sākās intensīvas mācības. Ja varētu apsēsties un tikt ar visu skaidrībā. Bet bija jāveic darbi – jāmācās, jāpilda uzdevums, no kura bija atkarīga mana prakses vieta, jāgatavojas Reiki otrajam līmenim. Un vēl jaunas attiecības. Cik viss laicīgi.

Un lūk, 17.decembrī es nolēmu atbalstīt draudzeni pārrunās (tajā firmā, kur es varēju saņemt prakses vietu). Un kā speciāli – raisījās sarunas ar direktoru sakarā ar manu uzdevumu, kas noveda pie tā, ka es dabūju vietu. J Nokārtoju ļoti svarīgu lietu un var iet mierīgi uz semināru.

Es jutu, ka seminārā būs lieliski. Bet tie bija īsti svētki! Atminos to prieku, kas pārņēma manu ķermeni, kad zīmēju Čo Ku Rei. Bet kad mēs sākām zīmēt Sei He Ki, es acīmredzot atradu to, ko meklēju ļoti sen. Kad vajadzēja pasēdēt divas minūtes ar aizvērtām acīm un sajust, es izjutu tādu, ko nekad nebiju izjutis vai ļoti labi aizmirsis. Tas bija kaut kāds satraucošs prieks, laime, siltums sirdī, it kā iekšpusē to kaut kas uztur, neticama maiguma sajūta, līdzīga kaut kur šūpuļa sajūtām. Trūkst vārdu. Pēc tam vēl pusstundu manās acīs bija asaras. Ar simbolu Hon Ša Ze Šo Nen bija nedaudz savādi – kaut kāda jauna miera un tukšuma sajūta, bezgalīgs plašums un acīmredzami vēl kaut kas, kas man nebija saprotams. Bet kopumā – superīgi!

Iestājās pirmās semināra dienas vakars. Daudz ko no apgūtā mēģināju mājās, rezultāti ļoti priecēja. Bet svarīgākais pārsteigums gaidīja naktī. Pirms miega es uzliku otro simbolu uz gultas. Un tad notika brīnums. Sapnī es biju blakus ar savu draudzeni. Situācija bija nepatīkama. Bet es toreiz izrādīju pilnīgu sapratni un līdzcietību. Viņa bija man dārga tajā brīdī. Un es pamodos ar smagumu sirdī – ļoti spēcīgi pārdzīvojumi. Uzliku sev otro simbolu, sirdī ieplūda siltums, un tad es sapratu. Visu laiku līdz šim vainas izjūta bija tādēļ, ka es nespēju saprast – tā ir mīlestība vai vienkārši aizraušanās. Bet miegs salika visu savās vietās. Es tiešām viņu mīlu! Mans stāvoklis kolosāli uzlabojās. Un tādā pacilātībā es aizgāju uz otro semināra dienu.

Un diena izdevās. Lieliski svētki! Iniciācijas laikā es izjutu jaunu iekšējā klusuma, plašuma un tukšuma stāvokli. Acīmredzami, es toreiz vēl nesapratu, ko es saņemu. Emociju praktiski nebija, bija miers un labestība. Kad beidzās iniciācija, viss tik ātri pagāja, it kā es daudz ko palaidu garām, kaut ko nesapratu. Un tad jūs mani apsveicāt ar otro līmeni. Reakcija bija, it kā daļa manas apziņas tikai tajā brīdī saprata/noticēja. Mani sāka pārņemt asaras un sāka nākt spēcīgas vibrācijas. Un tā turpinājās pusstundu, bet asaras bija vieglas.

Un lūk, es sāku spert pirmos soļus otrā Reiki līmeņa ceļā. Pirmais, ko ievēroju – palielinājās spēks un jūtīgums. Kļuva vēl lielāka uzticība. Sāku apzināties arī lielu atbildību.

Un sākās neparasts periods – acīmredzot tā ir tā transformācija. Neslēpšu – nebija viegli, reizēm pat likās, ka netikšu galā (bet zināju, ka nevaru netikt galā). Bija jāpaspēj ļoti daudz ko ļoti īsā laika sprīdī. Pie tam, attiecībās iestājās vēsums. Stipri pārdzīvoju, bet darbus darīju. Bet es viņu sapratu – kārtojam taču vienu sesiju. Un lūk, 7.janvārī viņa palūdza uztaisīt seansu, un es neatteicu. Toreiz es apzinājos vēl kaut ko. Pēc seansa es biju tik labvēlīgā stāvoklī – dziļā Reiki stāvoklī un stipra mīlestība pret viņu … un vienkārši piecas minūtes sēdēju, skatījos uz viņu, un neko nedarīju, jo viss jau bija. Un kaut kā steidzīgi šķīrāmies. Tajā vakarā es braucu pie vecmāmiņas. Bija ļoti smagi. Trolejbusā uzliku sev otro simbolu. Efekta nav. Un te brīnums – piecu minūšu laikā plūstoši mans stāvoklis kļuva harmonisks. Ir efekts J Un diena pagāja priekā. Bet pēc tam atkal sāku pārdzīvot. Un tā, divas ar pusi nedēļas (likās, ka nekad, bet nē). Visu šo laiku es viņu neredzēju – nesakrita eksāmeni.

Bija 23.janvāris. Vakarā es runāju pa telefonu ar citu draudzeni un mierināju. Kādā brīdī es viņai teicu – vienkārši vajag iemācīties dzīvot harmonijā ar savām jūtām. Un te es sapratu, kur problēma. Manas jūtas kļuva spēcīgākas, un vajag mācīties dzīvot harmonijā ar tām. Nākošajā rītā es nolēmu tam ķerties klāt. Ieslēdzu mūziku, kura mani ievada neticami labvēlīgā stāvoklī. Uzliku sev simbolu ar afirmāciju – “Es dzīvoju harmonijā ar savām jūtām”. Un uzliku rokas uz manipuru un uz sirds. Tā es sēdēju  minūtes piecas. Tas vienkārši neticami. Bija spēcīgs siltums, bet svarīgākais, kaut kur iekšā es atkārtoju vārdu atlaižu, mana sirds kļuva brīvāka. Tā arī izrādījās, tas stāvoklis sāka aiziet ar katru dienu arvien tālāk, no pašas pirmās dienas es sāku atgūt mieru un dzīvesprieku (tajā dienā SOS seansu laikā bija filmēšana Skolā).

Trešdien mēs beidzot ar viņu satikāmies. Pirms satikšanās es domāju, ka parunāšu ar viņu, vai esmu viņai vajadzīgs un vispār ko viņa grib .. šeit es sevi apturēju. “Tu ko, raudāsi kā apstākļu upuris? Jo tāpat viss ir labi. Tu taču viņu mīli!” Un lūk mēs satikāmies. Saskarsme bija ļoti harmoniska, bet svarīgākais – es sajutu to pašu siltumu, un tas nāca no viņas man pretī. Tajā dienā es sapratu lielu atbildības prieku – kad mēs uzņemamies atbildību par mūsu rīcību, mēs pārstājam būt apstākļu upuri. Kopš tā laika attiecības kļūst daudz harmoniskākas, kā arī mans stāvoklis.

Kad bija tas pārdzīvojumu periods, vienu rītu es brokastoju, un atcerējos par jums, dārgie skolotāji. Es ieraudzīju jūs, un sajutu neticamu atbalstu. Acīs parādījās asaras. Bet patiesi – ja kāds dzīvo tavā sirdī, viņš vienmēr būs tev blakus. Tajā rītā jūs man devāt to saprast.

Janvārī, kad es taisīju mammai distances seansu, es pārdzīvoju interesantu pieredzi. No sākuma sāku sajust savu ķermeni kā bezsvara, kā zīda … it kā viņa nebūtu. Pēc tam ievēroju, ka manas personīgās domas peld garām kā zivtiņas akvārijā, un man nav daļas gar viņām. Arī tas nav viss. Dažas domas un atmiņas seansa laikā manī izraisīja dažas emocijas un uz tām es it kā noraudzījos no malas. Neticami! Mēs neesam mūsu ķermenis, domas … pat emocijas nē. Bet jūtas ir vairāk pirmatnējas.

Atcerieties, es aprakstīju savus pārdzīvojumus Retrītā par vīziju par Reiki līmeņiem? Acīmredzot mans ceļš otrajā līmenī sākās no telpas sirds dziļumos. Bet no februāra jau vairāk no Zemes dzīves dzīlēm. Lieta tāda, ka karjeras plānā (tā pati prakse) sākās stabilitāte, bet svarīgākais, ieguvu prieku no padarītā darba ( kā arī nepieciešamā radošā pieeja priecēja). Tāpat jūtami uzlabojās mana fiziskā forma un kas ne mazāk patīkami, parādījās daudz vairāk uzticības ķermenim.

Pateicoties tādam dzīves piesātinājumam man reti rodas iespēja nākt uz Žēlsirdības Misijām. Bet 7.februārī es beidzot atnācu. Un kaut kā sanāca, ka tajā dienā iemācījos daudz labāk koncentrēties. Un tā šodien braucu trolejbusā mājās, taisīju sev seansu, pamēģināju nedaudz pa jaunam koncentrēties. Rezultātā bija tas, ka es nolēmu nobraukt lieku pieturu – cik tas bija lieliski, ka negribējās beigt seansu.

Bet tagad katru rītu sēžu Hacurei Ho meditācijā. Un tiešām – regulāri taisot ir satriecoši rezultāti – ar katru dienu stāvoklis ir labāks. Dzīvē kļūst aizvien mazāk nevajadzīgā, kas satrauc. Un vēl tiešām ievēroju – daudz kas dzīvē atkarīgs no stāvokļa. Kad mans stāvoklis uzlabojās – uzreiz viss sāka nokārtoties. Un tas ir lieliski! Acīmredzami, mans iepriekšējais miera stāvoklis aizgājis, lai es tiektos uz jauno, vairāk dziļāku stāvokli. Pie tam, tas pat ir ar uguntiņu.

Paldies jums par mīlestību un atbalstu. Pateicoties jums, pirms gada, es ne tikai sāku nodarboties ar dziedniecību (tas, par ko sapņoju kopš bērnības), bet arī sāku mācīties dzīvot ar jūtām. Un liela daļa no šīs dzīves atrodas aiz vārdu robežām. Bet kaut ko centos aprakstīt J

Mīlestībā un pateicībā, Maksims